Rokas ķirurģija

Rokas ķirurģija ir medicīnas nozare, kuras speciālisti veic ārstēšanu dažāda veida augšējo ekstremitāšu problēmu un saslimšanu gadījumos. Tās ir gan traumas, gan sekas pēc traumām un dažāda veida roku saslimšanas, kā arī iedzimtas problēmas. Rokas ķirurgs veic ārstēšanu arī rokas nervu pinuma bojājumu, tetraplēģijas un spasticitātes gadījumos. Rokas ķirurgi bieži tiek iesaistīti arī citu ķermeņa daļu problēmu ārstēšanā, kā piemēram, apakšējo ekstremitāšu saslimšanu gadījumos.

Galvenais mērķis ir iespējami labāk atjaunot vai uzlabot rokas funkciju, tādejādi paaugstinot cilvēka dzīves kvalitāti.

Rokas ķirurgam ir jābūt zināšanām:
– Augšējās ekstremitātes anatomijā.
– Muskuļu, cīpslu, nervu, locītavu, asinsrites un kaulu metabolisma fizioloģijā.
– Dažādu rokas saslimšanu un traumu konservatīvā ārstēšanā.
– Dažādu rokas saslimšanu un traumu ķirurģiskā ārstēšanā, tajā skaitā mikroķirurģijā.
– Rehabilitācijā un funkcionālajā ortozēšanā.

Rokas ķirurgs ir eksperts sekojošu problēmu gadījumos:
– Rokas traumas – brūču kopšana, skeleta, asinsvadu, nervu un cīpslu bojājumi.
– Rokas lūzumi, ārstēšana lūzumu dzīšanas (konsolidācijas) traucējumu gadījumos.
– Rokas saišu bojājumi, locītavu nestabilitāte.
– Rokas un plaukstas artroskopija.
– Rokas amputācija.
– Rokas apdegumi.
– Dragātu rokas bojājumu rekonstruktīvā ķirurģija.
– Rokas nervu bojājumu, rokas nerva pinuma bojājumu ārstēšana.
– Tetraplēģijas, insulta, bērnu cerebrālās triekas un smadzeņu bojājumu radīto rokas problēmu ārstēšana.
– Cīpslu transpozīcija;
– Rokas iedzimtu problēmu ārstēšana.
– Rokas locītavu artrīti.
– Reimatoīdā un citu artrītu, autoimūnu saslimšanu radītu rokas problēmu ārstēšana.
– Dipitrēna kontraktūra.
– Pārslodzes sindroms.
– Nervu kompresijas sindromi.
– Rokas infekcijas.
– Rokas asinsvadu saslimšanas.
– Rokas audzēji.

Šobrīd Latvijas Republikā rokas ķirurģija ir ķirurģijas apakšnozare. Par rokas ķirurgu var kļūt saistīto nozaru profesionāļi, kā piemēram, plastikas ķirurgs vai traumatologs izejot speciālu apmācību un noliekot sertifikācijas eksāmenu.
Katrā Eiropas dalībvalstī ir sava asociācija, kas apvieno rokas ķirurģijas speciālistus, savukārt Eiropas rokas ķirurgu asociāciju federācija (FESSH – Federation of European Societies for Surgery of the Hand) apvieno visu valstu asociācijas. FESSH ir dibināts 1966.gadā un tajā bija apvienotas 8 valstu asociācijas biedru. Šobrīd federācijā ir apvienotas 26 dalībvalstu asociācijas un vēl 4 ir korespondējošo valstu asociācijas. Federācijas pamatdoma ir veidot vienotus kvalitātes standartus, attīstīt izglītošanu, zinātni un veicināt rokas ķirurģijas labas prakses standartus kā starp profesionāļiem, tā starp pacientiem. Latvijas rokas ķirurgu asociācija 2010.gadā ir iestājusies FESSH.

Karpālais kanāls jeb karpālā kanāla sindroms

Karpālā kanāla sindroms ir viens no plaukstas nerva – mediānā nerva (latīņu valodā – N.medianus ) kompresijas rezultātā radušās jušanas un muskuļu darbības traucējumi, kas var izpausties ar tirpšanu, nejūtīgumu, „adatiņu durstīšanas” sajūtu īkšķī, rādītājpirkstā un vidējā pirkstā, daļēji zeltnesī, kā arī ar vājumu, satverot priekšmetus, sāpēm plaukstā vai plaukstas locītavā.
Grieķu valodā „karpos” nozīmē plauksta – tā radies Karpālā kanāla sindroma nosaukums. Mediānais nervs (N.medianus) plaukstas locītavas līmenī iet cauri mīksto audu „tuneli”, ko sauc par karpālo kanālu. Ja mēs savā priekšā noliekam plaukstu ar nagiem uz leju, tad apakšējo daļu un sānu daļas karpālam kanālam veido plaukstas locītavas kauli, bet augšējo daļu veido samērā cieta un neelastīga saite, ko sauc par karpālo saiti.
Plaukstas locītavas rajonā ir vērojama līnija, kas skaidri iezīmējas, plaukstu saliecot. Karpālā saite atrodas no šīs līnijas apmēram 3cm platumā uz pirkstu galu pusi un apmēram 2cm platumā uz elkoņa locītavas pusi. Karpālā kanālā iet mediānais nervs un 8 cīpslas, kas saliec pirkstus – katram pirkstam, izņemot īkšķi, ir divas saliecējcīpslas.
Atkārtoti jāuzsver, ka karpālā kanāla sienas – plaukstas kauli un karpālā saite – nav elastīgas struktūras. Karpālā kanāla sindroms rodas gadījumos, kad kādu iemeslu dēļ cīpslu izmēri vai ap cīpslām esošo nelielo muskulīšu un saistaudu izmēri palielinās (tūska, iekaisums) un tā rezultātā tiek nospiests mediānais nervs. Spiediens pārtrauc nerva asinsriti. Ja spiediens ir ilgstošs un pastāvīgs, tad nervs var lēni aiziet bojā.

Sūdzības
Lai mēs varētu just un kustināt pirkstus pa nervu aptuveni kā elektrība pa kabeli, no muguras smadzenēm izplatās impulss. Nervs pēc savas uzbūves ir daudz mīkstāks, maigāks, jutīgāks uz apkārtējiem kairinājumiem par citām struktūrām – cīpslām, muskuļiem, saitēm, kauliem un tāpēc pirmās sūdzības rodas par nerva darbības traucējumiem. Rodas jušanas traucējumi pirkstos, par kuriem atbild mediānais nervs (īkšķis, rādītājpirksts, vidējais pirksts, daļēji zeltnesis) un plaukstas vidus daļa, kā arī darbības traucējumi sīkos plaukstas muskulīšos (visvairāk īkšķa saliecējmuskulis). Gadījumā, ja karpālā kanāla sindroma rašanās iemesls ir bijis cīpslu iekaisums, tad vēlākās stadijās var būt novērojamas sūdzības, kas saistās ar cīpslu darbību – sāpes pa cīpslu gaitu, nespēja pilnā apjomā pakustināt pirkstus, spēcīgas sāpes plaukstas locītavā, „krikšķēšana” (stenozējošs ligamentīts).
Ja dienas laikā karpālā kanāla sindroma pacienti sūdzēsies par jušanas traucējumiem, tirpšanu, sīkiem kustību traucējumiem (piem., grūti ievērt adatā diegu, aizpogāt pogu, saskaitīt naudas monētas u.c.), tad naktīs bieži vien būs jāmostas, lai roku izvingrinātu spēcīgas tirpšanas un plaukstas sāpju dēļ. Var būt sajūta, ka no rīta roka ir pietūkusi. Var būt dedzinošas sāpes plaukstā un pirkstos, sāpes var izstarot elkoņa virzienā. Var būt izmainīta plaukstas svīšana.

Precīzi karpālā kanāla sindroma attīstīšanās mehānismi un cēloņi ne vienmēr ir atrodami, bet nozīme ir:

• biežām, ilgstošām pirkstu saliekšanas un atliekšanas kustībām (drukāšana, šūšana, rokdarbi u.c.);
• statiskam, ilgstošam, vienveidīgam plaukstas un pirkstu sasprindzinājumam (piem., darbs ar datorpeli);
• pārslodzes sindromam (ilgstošs, smags darbs bez atpūtas periodiem);
• traumai, piemēram plaukstas kaulu vai apakšdelma kaulu lūzumi vai sīkām atkārtotām traumām kā sasitumi, pamežģījumi;
• endokrīnām slimībām un audu vielmaiņas traucējumiem (piem., cukura diabēts, pazemināta vairogdziedzera darbība);
• saistaudu sistēmas slimībām;
• audzējiem, higromām.
  Ļoti svarīga ir agrīna karpālā kanāla sindroma diagnozes noteikšana. Sarunā ar rokas speciālistu būtu svarīgi izvērtēt iespējamos mediānā nerva nospieduma cēloņus. Ir ļoti daudz jautājumu, kurus ārstam būtu svarīgi zināt – kādu darbu cilvēks dara, kā darbs konkrēti tiek darīts, vai nav kādas blakus saslimšanas, kādi ir brīvā laika pavadīšanas paradumi (adīšana, sports u.c.) utml.

Ārstēšanas iespējas:

• aktivitāšu veikšanas modifikāciju,
• ortožu lietošanu,
• pirkstu stiepjošos vingrinājumus,
• pretiekaisuma līdzekļus,
• steroīdu injekcijas
• ķirurģisku saites pārdalīšanu.

Sākotnējās karpālā kanāla sindroma stadijās varētu palīdzēt speciāli stiepjošie vingrinājumi, ortozes, pretiekaisuma medikamenti, vitamīni.
Būtiska nozīme ir plaukstas ortožu lietošanai. Karpālā kanāla sindromam ir īpašas ortozes, kuras var lietot gan dienā, gan naktī. Pirms iegādāties un uzsākt ortožu lietošanu ieteicama rokas ķirurga, ergoterapeita konsultācijas, lai izvēlētos vispiemērotāko un labāko ortozi katrā konkrētā gadījumā, kā arī apgūtu tās pareizu lietošanu.
Steroīdu injekciju veikšana ir diskutabla un dažādos literatūras avotos efektivitāte tiek vērtēta atšķirīgi. Obligāti būtu jāzina, ka šādu injekciju var veikt tikai tāds speciālists, kuram ir labas zināšanas rokas saslimšanās. Nepareiza injekcijas veikšana var izraisīt nopietnas komplikācijas.
Ķirurģiska ārstēšana nozīmē, ka operācijas laikā caur griezienu plaukstā tiks pārdalīta cietā saite un tādā veidā no saspiešanas atbrīvots medinānais nervs. Operācija ieteicama situācijās, kad karpālā kanāla simptomi bijuši ilgstoši vai sūdzības ir ļoti spēcīgas, neķirurģiska ārstēšana nedod rezultātus, ārsts konstatē izteiktus jušanas traucējumus un plaukstas muskuļu izdilumu.

Operāciju var veikt lokālā anestēzijā. Pēcoperācijas periodā nepieciešams atrasties rokas ķirurga un ergoterapeita uzraudzībā, lai nodrošinātu iespējami ātru un efektīvāku rokas pilna apjoma funkcijas atgūšanu. Ja nerva nospiedums ir ilgstošs un ir jau novērojams īkšķa muskulīša izteikts izdilums, tad arī pēc ķirurģiskas saites pārdalīšanas un nerva atbrīvošanas uzlabošanās var notikt ļoti lēni (6-12mēnešu laikā), bet pilnvērtīga plaukstas funkcija var arī neatjaunoties.
Pirmās pēcoperācijas dienās kustību apjoms jāierobežo, lai mazinātu tūsku un nerastos sāpes. Šuves parasti noņem 10.-12.pēcoperācijas dienā. Pēc šuvju noņemšanas nepieciešams uzsākt pilnu kustību izstrādi, rētaudu mobilizāciju, bet fiziskas aktivitātes neiesaka uzsākt ātrāk kā 3.-4. pēcoperācijas nedēļā. Pilnvērtīga rokas funkcija parasti atgriežas līdz 12. pēcoperācijas nedēļai.

Operācijai ir iespējamas komplikācijas:
Nerva bojājums – operācijas laikā var ievainot nervu un tas var radīt izteiktas sāpes, jušanas traucējumus vai I.p. muskuļa darbības traucējumu. Ja operāciju veic rokas ķirurģijā specializējies ārsts un izmanto mūsdienas tehnoloģijas, piemēram, optisko palielinājumu, šādas komplikācijas risks ir pavisam neliels. Literatūrā minētais šīs komplikācijas risks ir 2-4%. Ja nervs bojāts, visbiežāk nepieciešama ķirurģiska ārstēšana – nerva sašūšana.
Recidīvs – pēc operācijas pacientam atkārtojas sūdzības par tirpšanu un jušanas traucējumiem. Ja sūdzības ir tūlīt pēc operācijas, tad tas varētu liecināt par nepilnīgu karpālās saites šķelšanu. Ja sūdzības parādās pakāpeniski ilgākā laikā pēc operācijas, kā arī pacientam novēro izteiktus rētaudus operācijas rajonā, tas var būt saistīts ar rētaudu problēmu. Pēc literatūras datiem šīs komplikācijas risks ir neliels – 2-4%. Ja izveidojas recidīvs, nepieciešama atkārtota operācija.
Infekcija – iespējama brūces infekcija, tāpat kā veicot jebkuru operāciju. Nepieciešama savlaicīga antibakteriāla terapija.
Izteikti rētaudi – var veidoties ļoti izteikti rētaudi operācijas brūces rajonā un tas var radīt sāpes, hiperjūtīgumu, jušanas traucējumus operācijas rētas rajonā ilgāku laiku. Sūdzībām vajadzētu mazināties 6-8 nedēļu laikā kopš operācijas. Lai mazinātu sūdzības, rekomendē rehabilitāciju, kas sevī ietver rētaudu mobilizēšanu, masāžas ar mīkstinošiem un mitrinošiem krēmiem, pretrētu krēmi.
Stīvums (algodistrofija) – diezgan lielai pacientu daļai, aptuveni 5-7%, kas ir 1 no 20, pēc plaukstas operācijas var attīstīties izteikta tūska, sāpes un stīvums pirkstos. Šo komplikāciju nav iespējams pirms operācijas paredzēt un to var koriģēt tikai ar rehabilitāciju un fizioprocedūrām, pretsāpju terapiju un citām konservatīvām ārstēšanas metodēm. Tūska un stīvums pakāpeniski mazinās un kustību apjoms, spēks atjaunojas.

Dipitrēna slimība jeb kontraktūra

Dipitrēna slimība jeb kontraktūra ir plaukstas saistaudu slimība, kas nosaukta ķirurga vārdā, kas pirmo reizi aprakstīja šo slimību un operācijas būtību – baron Guillaume Dupuytren.
Jebkuram cilvēkam plaukstā zem ādas atrodas saistaudu slānītis jeb fascija, kas šķir ādas audus no dziļākiem audiem – asinsvadiem, nerviem, cīpslām. Dipitrēna slimības gadījumā zem ādas esošais saistaudu slānītis sabiezē, veidojot cietus mezgliņus un, sevī ievelkot dziļākās struktūras. Tā pirksti pakāpeniski savelkas saliektā stāvoklī. Cilvēks vairs nespēj pilnā apjomā atliekt pirkstus, reizēm var būt sāpes mezgliņu vietā. Pie smagākām stadijām rodas izmaiņas arī locītavās, kaulos, pirkstu deformācijas. Mezgliņi var būt gan plaukstā, gan pirkstos. Visbiežāk mezgliņi veidojas zeltnesim un mazajam pirkstam. Vīrieši parasti slimo biežāk nekā sievietes. Nozīme ir iedzimtībai. Dipitrēna slimība nav audzējs un mezgli nepaliek ļaundabīgi. Var tikt iesaistīta viena vai abas rokas.

Riska faktori:

• Skandināvu izcelsme ( „Vikingu slimība”), biežāk Ziemeļeiropā.
• Vīrietis.
• Vecums pēc 40 gadiem.
• Slimība sastopama kādam no radiniekiem.
• Biežāk vērojama cilvēkiem ar aknu cirozi, diabētu, epilepsiju, alkoholismu.

Šo slimību noteikt var ārsts, kas pārzina plaukstas saslimšanas, apskatot, iztaustot un novērtējot pacienta rokas. Ārstēšanai sākuma stadijās var lietot masāžu, staipīšanu, sildīšanu, ādas barojošus un mitrinošus līdzekļus, procedūras. Lai pareizi veiktu vingrinājumus un sildīšanu, rekomendē speciālista konsultāciju. Pārāk agresīva vai nepareiza vingrināšana un masāža var pasliktināt stāvokli.

Operatīva ārstēšana – sabiezēto audu izņemšana, atbrīvojot dziļākās struktūras (nervus, asinsvadus), nepieciešama pārsvarā sekojošos gadījumos:

• Ir sāpes mezgliņu rajonā, kas traucē strādājot, aktivitātēs;
• Ir būtiski saliekti pirksti un tos nav iespējams pasīvi atliekt līdz galam – tas nozīmē, ka ar laiku locītavas „iestāvēsies” un var rasties izmaiņas locītavā, cīpslās. Jo vairāk un ilgāku laiku pirksti ir saliektā stāvoklī, jo sarežģītāk ārstam veikt operāciju un pacientam grūtāks pēcoperācijas periods un sliktāks pēcoperācijas rezultāts.
• Kosmētiski iemesli.

Operāciju ieteicams veikt ķirurgam, kas ir zinošs rokas ķirurģijā.
Pēc operācijas pacientam parasti nepieciešams rehabilitācijas kurss, kas sevī ietver rūpes par ādas stāvokli, rētaudu mīkstināšana (vingrinājumi, masāža), kustību izstrāde, kā arī var būt nepieciešamas speciālas stiepjošas ortozes, lai pirksti atkal neatgrieztos saliektā stāvoklī. Pēcoperācijas procesu ieteicams veikt ķirurga un ergoterapeita uzraudzībā, lai izvēlētos piemērotāko katrā konkrētajā gadījumā, kā arī apmācītu pareizi veikt rehabilitāciju.

Svarīgi jau laikus doties pie ārsta, jo ārstēšanas rezultāti atkarīgi no slimības stadijas, kā arī no rokas terapijas pēc operācijas.

Stenozējošs ligamentīts

Šis jēdziens apzīmē cīpslu saslimšanas, atkarībā no to lokalizācijas vietas rokā. Pirkstos un plaukstā saliecējcīpslas aptver saites, kas nodrošina to, ka cīpsla pirksta garumā un plaukstā kustās pa vienu noteiktu ceļu. Šādas saites vienam pirkstam ir vairākas un pa cīpslas gaitu veido tādu kā „tuneli”. Jāatzīmē, ka saites diezgan cieši aptver cīpslu un tās nav īpaši elastīgas.

Gadījumos, kad rodas neatbilstība starp cīpslas izmēriem un „tuneli”, ko veido saites, cīpsla vairs nevar brīvi kustēties un tas rada sūdzības. Parasti šāda situācija attīstās līmenī, kur pirksti pāriet plaukstā. Šāda neatbilstība var rasties no tūskas, iekaisuma, rētošanās. Var būt grūtniecības laikā vai sastopams pie tādām saslimšanām kā reimatoīdais artrīts vai cukura diabēts. Sākotnējā stadijā visbiežākās sūdzības ir sāpes pa cīpslas gaitu, nespēja saliekt vai atliekt pirkstu. Stāvoklim attīstoties tālāk, uz cīpslas var izveidoties paresninājums, „mezgliņš” un cilvēkam rodas sajūta, ka pirksta saliekšanu vai atliekšanu pavada „klikšķis”. Šķietamais klikšķis rodas brīdī, kad mezgliņš tiek izvilkts cauri saitei.
Vēl joprojām nav pilnībā skaidrs šī stāvokļa attīstīšanās iemesls, bet varētu būt nozīme: ilgstošām, atkārtotām pirkstu kustībām vai ilgstošām sasprindzinājumam saliekšanas stāvoklī. Varētu būt nozīme traumai. Nozīme ir visiem stāvokļiem, kas palielina šķidruma uzkrāšanos audos, radot tūsku. Visbiežāk skarts – zeltnesis, vidējais pirksts, mazais pirksts.

Ārstēšanu iedala trīs veidos:

• Konservatīva ārstēšana – fizioterapija, speciāli vingrinājumi, nepieciešamības gadījumā ortozes (ir gan speciāli dienai, gan naktij). Rekomendācijas var sniegt ārsts, kas orientējas rokas saslimšanās vai ergoterapeits, rehabilitologs. Nepareizi vingrinājumi un fizioprocedūras stāvokli var tikai pasliktināt.
• Medikamentoza ārstēšana – var lietot pretiekaisuma līdzekļus, kas noņems sāpes un mazinās tūsku. Cīpslas tūskainā rajonā var ievadīt spēcīgas pretiekaisuma zāles (kortikosteroīdi). Injekcijas var veikt ne vairāk kā divas-trīs reizes. Reti, bet iespējama komplikācija – cīpslas pārtrūkšana. Injekcijas var sniegt paliekošu rezultātu, bet var arī nedot rezultātu.
• Operatīva ārstēšana – tiek izdarīts neliels grieziens ādā, atrasta saite, kas ierobežo brīvas cīpslas kustības un tā tiek iešķelta, cīpslu atbrīvojot. Operācijas gadījumā situācija tiek pilnībā atrisināta. Tomēr pēc operācijas var būt nepieciešams laiks, lai cīpsla pilnībā „nomierinātos” un ergoterapeita palīdzība, lai nepieļautu pārāk lielu rētaudu veidošanos, palīdzētu pakāpeniski atjaunot pilnu kustību apjomu, parādītu pirkstu vingrinājumus, kas palīdzētu izvairīties no šādas situācijas attīstības citiem pirkstiem.

De Kervēna sindroms (De Quervaine)

Līdzīga situācija – cīpslas neatbilstība saišu „tunelim” var rasties pa īkšķa jeb pirmā pirksta atliecējcīpslu gaitu pie plaukstas pamatnes. Šajā gadījumā cauri vienam „tunelim” iet vairākas cīpslas.

Šajā lokalizācijā situācija visbiežāk rodas, ja cilvēks veic tādas aktivitātes (veļas mazgāšana, darbs ar rotējošiem mehānismiem u.c.), kuru veikšanā nepieciešama bieža īkšķa atliekšana un vienlaicīga plaukstas pamatnes locītavas atliekšana uz mazā pirkstiņa pusi. Šis pastāvīgais cīpslu nospriegojums rada berzi saišu “tunelī”, kam seko tūska un “kanāla” sašaurināšanās. Šī problēma bieži novērojama jaunajām māmiņām, kad mazuli bieži un ilgstoši auklē – bērnu ceļot aiz padusēm visi pirksti, arī īkšķis ir iztaisnots un ar maksimālu slodzi.

Ārstēšana agrīnās stadijās ar vingrinājumiem, fizioprocedūrām, var lietot medikamentus, blokādes un vēlākās stadijās – operācija. Ārstēšana tiek veikta pēc tādiem pašiem principiem, kā iepriekš minēts.

Cīpslu iekaisums

Cīpslu iekaisums rokā un pirkstos visbiežāk rodas no pārslodzes, traumām, infekcijas vai blakus saslimšanām (podagra, cukura diabēts).

Parasti cīpslu iekaisums izpaužas kā:

• sāpes vai diskomforts,
• tūska,
• apsārtums, karstuma sajūta,
• ierobežotas kustības.

Cīpslu iekaisums var radīt sāpes, kas izstaro gan uz augšu, gan uz leju no iekaisušās vietas. Viena pirksta cīpslas iekaisums var radīt sūdzības visā rokā. Pavērojot un izanalizējot sāpju raksturu, nereti var secināt, ka sāpes provocē kāda noteikta kustība vai darbība. Var būt raksturīga krikšķēšana vai gurkstēšana pa cīpslas gaitu.
Svarīgi ir izvērtēt iespējamos cēloņus cīpslas iekaisumam. Gadījumā, ja rodas aizdomas par cīpslas iekaisumu, visbiežāk sākotnēji nepieciešams roku atpūtināt, veikt relaksējošus, stiepjošus vingrinājumus (rekomendējams vērsties pie ergoterapeita, rokas ķirurga vai cita speciālista, kurš pārzin rokas terapiju. Nepareizi vingrinājumi stāvokli var pasliktināt!), lietot pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus. Ja stāvoklis neuzlabojas, tad noteikti nepieciešama speciālista konsultācija. Ja cīpslas iekaisums ir ilgstoši, tad to ir grūtāk ārstēt.

Ārstēšanu veic:

• konservatīvi (vingrinājumi, miers, medikamenti u.c.),
• medikamentozi (injekcijas u.c.),
• ķirurģiski.
  Vislabāk, ja cīpslu iekaisumus sāk ārstēt agrīni, jo tad sagaidāmi labāki un ātrāki rezultāti. Cīpslu iekaisumi visbiežāk rodas no pārāk lielas vai nepareizas slodzes, taču var būt pirmais vēstnesis kādai nopietnākai rokas vai visa organisma saslimšanai, tāpēc precīzas diagnozes noteikšanai var būt nepieciešams veikt papildus izmeklējumus.

Lūzumi rokā

Biežākie iemesli: kritieni, traumas, sporta traumas, ceļu satiksmes negadījumi, tieša trauma (sitiens).

Lūzumi rodas, ja ārējā spēka iedarbība ir spēcīgāka par kaula izturību. Lūzuma veids ir atkarīgs no traumas mehāniskās iedarbības. Lūzums var lokalizēties jebkurā rokas kaulā.

Lūzuma pazīmes:
a) kaula berzēšanās, mēģinot kustināt ekstremitāti;
b) ekstremitātes garuma, formas un lieluma izmaiņas, kustību traucējumi;
c) tūska un apsārtums lūzuma rajonā;
d) jušanas traucējumi;
e) rokas tirpšana;
f) muskuļu sasprindzinājums, spazmas.

Ja ir aizdomas par rokas lūzumu, tad līdz neatliekamās palīdzības ierašanās brīdim ieteicams:
a) noņemt rotaslietas un gredzenus;
b) ja ir brūce – uzlikt tīru pārsēju, lai tajā neiekļūtu mikrobi;
c) stabilizēt locītavu virs un zem locītavas līmeņa;
d) atstāt roku tādā pozīcijā, kāda tā ir (mēģinājums iztaisnot saliektu roku, var veicināt nerva un cīpslu bojājumu).

Ārstēšana
Ja ir aizdomas par kaulu lūzumu, nepieciešams veikt rentgena izmeklējumu. Ārsts, apskatot rentgenu, konstatēs lūzuma apmēru un izvērtēs nepieciešamo ārstēšanu, tajā skaitā – operācijas nepieciešamību. Reizēm precīzai stāvokļa izvērtēšanai var būt nepieciešami arī sīkāki izmeklējumi – piemēram, kompjūtera tomogrāfija (CT).
Vienkāršus lūzumus parasti ārstē konservatīvi – uzliekot ģipša longeti. Ja kauls neatrodas pareizi, nobīdījies, kā arī prognozējams, ka nenotiks laba un pareiza kaula sadzīšana var būt nepieciešama operācija. Ja kauls nav būtiski nobīdījies, reizēm traumētā vieta tiek atsāpināta (anestēzija) un kaulu ar speciālām kustībām ārsts var novietot pareizā stāvoklī – veic repozīciju. Operācijas laikā ārsts kaulu novieto iespējami labā stāvoklī un fiksē ar speciālām konstrukcijām – stieplēm, skrūvēm, plāksnēm.
Ārsts izvēlēsies konkrētai situācijai un arī vispārējam veselības stāvoklim atbilstošāko ārstēšanas metodi. Ārstēšana paraksti ir vienkāršāka un rezultāts ir veiksmīgāks, ja lūzums nav skāris locītavas, cīpslas vai nervus, kā arī liela nozīme ir savlaicīgi uzsāktai rehabilitācijai. Atsevišķas kustības operētajā rokā var uzsākt jau pirmajās dienās pēc operācijas, bet lūzums pilnībā sadzīst aptuveni 6 – 8 nedēļu laikā. Konkrētas rekomendācijas par kustībām sniedz ārsts. Pēc operācijas vai ģipša longetes noņemšanas roka savu spēku atgūst 3 – 4 mēnešu laikā, jo sākumā var būt ievērojams kustību apjoma ierobežojums un stīvums.
Ja lūzums ir skāris locītavas virsmu, tad ilgtermiņā pastāv locītavas deformācijas (artrozes) attīstīšanās risks, līdz ar to ir nepieciešama regulāra rokas stāvokļa novērtēšana un kontrole.

„Krītošais” pirksts

Ar šo nosaukumu apzīmē nespēju ar savu muskuļu spēku noturēt taisnu jeb atliektu pirksta galu. Šāda situācija parasti rodas traumu gadījumā, kad noticis atliecējcīpslas atrāvums no tās piestiprināšanās vietas pirksta galā ar vai bez kaula fragmenta.
Traumu izraisa atsitiens attiecībā pret taisnu vai saliektu pirkstu. Bieži trauma ir pavisam neliela un sadzīviska – klājot drēbes, gatavojot ēst, veicot kopšanas un tīrīšanas darbus. Bieži sastopama trauma sportā – volejbols, basketbols.
Galvenā „krītošā” pirksta pazīme – nav iespējams aktīvi veikt pirksta gala atliekšanu!

Ārstēšana
Būtu ieteicams veikt rentgenu, lai pārliecinātos, vai cīpslas bojājums ir ar vai bez kaula fragmenta un vai nav citi kaula bojājumi. Izmeklējuma rezultāts ietekmēs tālāko ārsta ieteikto ārstēšanu un iespējamo rezultātu un prognozi.
Ja lūzuma nav, tad parasti ārstē bez operācijas – ar pielāgojamas vai individuāli izgatavotas ortozes palīdzību, kas jālieto 24stundas diennaktī vismaz 4-6nedēļas.
Ortozes mērķis ir noturēt pirksta galu taisnu un pat nedaudz atliektu un nepieļaut pirksta gala saliekšanu, tieši tāpēc ortoze ir jānēsā nepārtraukti (kā to ir norādījis ārsts).
Ja tiek konstatēts lūzums, tad var būt nepieciešama operācija, lai kaula atlūzušo daļu novietotu pareizā stāvoklī. Arī pēc tam parasti lieto fiksatoru.